Saskaņā ar statistiku vairāk nekā 9% pasaules iedzīvotāju cieš no cukura diabēta (DM). Nediagnosticēto gadījumu skaits ir aptuveni 50% no oficiāli reģistrētajiem. Saskaņā ar PVO datiem vairumam cilvēku slimība tiek diagnosticēta tikai tad, ja rodas komplikācijas.
Definīcija
Cukura diabēts tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “iziet cauri” – tā ir endokrīnā slimība, kuras pamatā ir absolūts vai relatīvs insulīna trūkums organismā, izraisot vielmaiņas traucējumus, galvenokārt ogļhidrātu. Galvenā izpausme ir ilgstoša hiperglikēmija, ko izraisa traucēta glikozes vielmaiņa organismā. Tas izraisa dažādu orgānu, īpaši acu, nieru, nervu, sirds un asinsvadu bojājumus, disfunkciju un mazspēju.
Slimība ir zināma kopš 17. gadsimta. pirms mūsu ēras e. To apstiprina Ebera papiruss, kas apraksta stāvokli, ko pavada pārmērīga urinēšana. Nosaukumu “cukura diabēts” patoloģijai piešķīra grieķu ārsts Demetrios no Apamānijas, kurš dzīvoja 2. gadsimtā pirms mūsu ēras. e. Daudz vēlāk, 1776. gadā, angļu ārsts Dobsons atklāja saldenu garšu diabēta slimnieka urīnā, kas liecināja, ka tas satur cukuru. Tādā veidā diabētu sāka saukt par “cukura diabētu”.
Cukura diabēta cēloņi
Precīza etioloģija nav precīzi zināma. Starp provocējošiem faktoriem mēs varam atšķirt tos, kas ir kontrolējami, un tos, kas nav kontrolējami.
Nemainīgi riska faktori:
- vecums 45 gadi un vairāk;
- iedzimtība;
- paaugstināts cukura līmenis asinīs sievietei grūtniecības laikā (grūtniecības diabēts);
- etniskā piederība ar paaugstinātu risku saslimt ar diabētu (afrikāņi un spāņi, eiropieši);
- aizkuņģa dziedzera slimības - pankreatīts, onkoloģija utt.
Kontrolējamie faktori:
- liekais svars;
- augsts asinsspiediens;
- fiziskā neaktivitāte;
- slikts uzturs.
Faktori, kas provocē 1. tipa cukura diabētu:
- Zīdaiņu mākslīgā barošana. Mātes piena aizstāšana ar maisījumu vai govs pienu. Tas satur 3 reizes vairāk olbaltumvielu nekā sievietes piens un par 50% vairāk tauku. Olbaltumviela vai kazeīns savā struktūrā ir sarežģīta sastāvdaļa, līdzīga beta šūnām. Bērnam nonākot organismā, imūnsistēma tam uzbrūk, taču struktūras līdzības dēļ cieš arī aizkuņģa dziedzera beta šūnas. Tāpēc nav ieteicams dot bērnam govs pienu līdz 3 gadu vecumam.
- Vīrusu infekcijas. Masaliņas, vējbakas, cūciņas, vīrusu hepatīts u.c.
- Aizkuņģa dziedzera audu hipoksija asinsvadu patoloģiju rezultātā. Ateroskleroze, asinsvadu spazmas, asiņošana un citas slimības izraisa Langerhans saliņu hipoksiju ar to beta šūnām un samazina insulīna sekrēciju.
- Aizkuņģa dziedzera audu iznīcināšana alkohola, intoksikācijas, narkotiku un onkoloģijas dēļ.
2. tipa cukura diabētu provocē nepareizs uzturs uz fiziskās aktivitātes samazināšanās fona, kas saistīta ar strauju tehnoloģiju progresu un urbanizāciju. Šī patoloģija ir biežāk sastopama mongoloīdu rases pārstāvju vidū.
Diabēta klasifikācija
Ir divi galvenie diabēta veidi:
- 1. tipa cukura diabēts (T1DM) - var uzskatīt par iedzimtu autoimūnu patoloģiju, kad paša imūnsistēma uzbrūk savām aizkuņģa dziedzera beta šūnām. Dziedzera audu iznīcināšana var būt pilnīga vai daļēja. Patoloģija tiek diagnosticēta jauniešiem, tāpēc to sauc par nepilngadīgo diabētu. Šāda veida slimībai ir absolūts insulīna deficīts. Pacientiem ar šo diagnozi insulīna injekcijas jāsaņem visu mūžu.
- 2. tipa cukura diabēts (T2DM) — tā pamatā ir insulīna rezistence (šūnu imunitāte pret insulīna darbību, ar sekojošu glikozes plūsmas traucējumiem šūnās un audos). Insulīns kalpo kā “atslēga”, kas ļauj šūnās nonākt glikozi izmantot kā enerģiju. Insulīna deficīts šāda veida diabēta gadījumā ir relatīvs, tas ir, pats dziedzeris netiek bojāts, bet ir spiests gadiem ilgi strādāt “nolietojuma dēļ”. 2. tipa cukura diabēts parasti skar cilvēkus pēc 40 gadu vecuma, un tas neatšķiras atkarībā no rases, vecuma vai dzimuma.
Pastāv arī tā sauktais "slēptais diabēts" - prediabēts. Stāvoklis ir starpposms starp normālu un patoloģisku: glikozes daudzums asinīs ir lielāks par normālu, taču ar to nepietiek, lai noteiktu diagnozi. Šis stāvoklis parasti notiek pirms 2. tipa diabēta. Galvenais apdraudējums ir simptomu trūkums.
Cita forma, gestācijas diabēts, attīstās dažām sievietēm grūtniecības laikā. Pēc dzemdībām tas bieži pazūd. Bet tas rada T2DM attīstības risku pēc 45 gadiem.
Slimības simptomi
Pirmā tipa cukura diabēts sākas akūti, pēkšņi, otrajā gadījumā simptomi sākotnēji ir ārkārtīgi reti, attīstās vairāku gadu laikā un cilvēks pat nenojauš par patoloģijas esamību.
Jebkura veida diabēta pazīmes sievietēm un vīriešiem:
- Klasiskās ir neremdināmas slāpes un poliūrija. Tas noved pie ķermeņa dehidratācijas. Šīs parādības mehānisms ir saistīts ar to, ka asinīs uzkrājas liekā cukura daudzums. Lai to filtrētu, absorbētu un izņemtu no organisma, nepieciešams intensīvs nieru darbs. Kad tie tiek pārkāpti, liekais cukurs sāk izdalīties ar šķidrumu no audiem. Izveidojas apburtais loks. Pēc dzeršanas slāpes saglabājas; pacients dzer līdz 4 litriem ūdens dienā, kas atkal izraisa biežu urinēšanu.
- Pastāvīga sausa mute, kas saistīta ar dehidratāciju.
- Paaugstināts nogurums.
- Žāvāšanās, miegainība - smadzeņu šūnu hipoksija un nepietiekams uzturs glikozes trūkuma dēļ šūnās.
- Vājumu izraisa dehidratācija un nespēja izmantot cukuru kā enerģiju.
- Lēna brūču un griezumu dzīšana, biežas infekcijas.
- Slikta dūša un pat vemšana.
- Ātra elpošana (iespējams, ar acetona smaku). Tas ir īpaši atzīmēts komas laikā, kas ir diferenciāla zīme.
- Paaugstināta sirdsdarbība.
- Dzimumorgānu un ādas nieze.
- Ķermeņa svara zudums ir vairāk raksturīgs pirmajam patoloģijas veidam un izraisa spēku izsīkumu.
- Redzes pasliktināšanās - migla acu priekšā.
- Polifāgija ir pārtikas slāpes un sāta sajūtas trūkums.
- Parestēzija ekstremitātēs.
- Asiņo smaganas, kas kļūst pietūkušas un sarkanas.
Cukura diabēta ārstēšanas trūkums izraisa komplikācijas angiopātijas formā (asinsvadu disfunkcija). Tie provocē trofiskās čūlas, redzes pasliktināšanos, audu jutīguma traucējumus utt.
Smagākā komplikācija ir diabētiskā koma, visbiežāk insulīnatkarīgā cukura diabēta gadījumā.
2. tipa diabētam ir savas raksturīgās pazīmes:
- Pastiprināta svīšana jebkuras fiziskas slodzes laikā – ēdot, kustoties, arī guļot. Parasti galva un krūtis svīst, bet rokas un kājas paliek aukstas, trīc un ir jūtami drebuļi.
- Urīna nesaturēšana.
- Tendence pieņemties svarā.
- Neregulārs nakts miegs.
- Nejutīgums un tirpšana kājās, krampji ikru muskuļos.
- Paātrināta sirdsdarbība lēkmju laikā, ar paaugstinātu asinsspiedienu, troksni ausīs, smaguma sajūtu galvā un gaisa trūkumu.
Cukura diabēta diagnostika
Galvenā cukura diabēta klīniskā izpausme ir hiperglikēmija, tāpēc tās noteikšana ir diagnozes pamatā.
Normālie rādītāji: cukura līmenis asinīs līdz 6,1 mmol/l tukšā dūšā un ne vairāk kā 11 mmol/l 2 stundas pēc ēšanas. Tie neaprobežojas tikai ar vienu analīzi; tas nebūs objektīvi.
Lai veiktu pilnīgu diagnozi, ir nepieciešams:
- glikozes tolerances tests;
- bioķīmiskā asins analīze, elektrolītu pārbaude;
- urīna analīze cukura un acetona noteikšanai;
- Rēberga testi - kreatinīna satura noteikšana urīnā, lai novērtētu nieru stāvokli;
- fundusa izmeklējumi;
- asinsvadu pētījumi - Doplerogrāfija, reovasogrāfija, kapilaroskopija utt.;
- Orgānu ultraskaņa, EKG.
Cukura diabēta ārstēšana
Ārstu galvenie uzdevumi:
- Ogļhidrātu metabolisma kompensācija.
- Komplikāciju ārstēšana un to profilakse.
- Ķermeņa svara normalizēšana.
- Pacientu izglītošana - maizes vienību aprēķināšana, speciālā higiēna, paškontroles dienasgrāmatas kārtošana.
Cukura diabēta ārstēšana ilgst gadiem un prasa stingru medicīnisko recepšu ievērošanu.
Svarīgi! 1. tipa diabēts ir neārstējams, bet to var kontrolēt.
Narkotiku terapija:
- Hormona insulīna injekcijas 1. tipa diabēta ārstēšanai. Vēl viena ārstēšanas metode ir transplantācija - visa dziedzera vai atsevišķu tā daļu (par insulīnu atbildīgās Langerhansas saliņas) transplantācija.
- Antihiperglikēmiskie līdzekļi - lieto 2. tipa cukura diabēta gadījumā, lai paātrinātu glikozes izmantošanu audos un palielinātu insulīna sintēzi. Tās, pirmkārt, ir zāles, kuru pamatā ir sulfonilurīnvielas atvasinājumi. Tie palīdz samazināt cukura līmeni asinīs.
- Biguanīdi - samazina šūnu rezistenci pret insulīnu, samazinot tā uzsūkšanos no zarnām un uzlabojot vielmaiņu perifērajās šūnās.
Zāles tiek lietotas nepārtraukti noteiktās devās. Ārstēšanas shēmas un devas vienmēr ir individuālas.
Galvenā 2. tipa diabēta ārstēšanas metode ir diētas terapija.
Vēl viens svarīgs nosacījums veiksmīgai ārstēšanai ir ķermeņa svara korekcija. Cukura diabēta slimniekam jābūt gatavam katru dienu kontrolēt cukura līmeni asinīs (mājās jābūt glikometram), regulāri jāpārbauda un jānovēro pie endokrinologa vai ģimenes ārsta klīnikā.
Svarīgi! Savlaicīga diagnostika un ārstēšana palīdzēs izvairīties no negatīvām sekām.
Diēta ir nepieciešama sastāvdaļa, bez kuras nav iespējams normalizēt hiperglikēmiju. 2. tipa cukura diabēta gadījumā tas kompensē ogļhidrātu metabolismu. 1. tipa gadījumā ir nepieciešama diēta, lai novērstu hipo- vai hiperglikēmisku komu, kas var būt letāla. Diēta ir sabalansēta ar olbaltumvielu, tauku un kaloriju saturu.
Ir svarīgi ievērot pareiza uztura principus, izņemot “smagos” taukus, rafinētus, konservētus, kūpinātus, gāzētus pārtikas produktus, vienkāršos cukurus, izņemot hipoglikēmiskās komas gadījumus.
Prognoze un profilakse
Galvenie profilakses pasākumi:
- svara izmaiņu izsekošana;
- ogļhidrātu un lipīdu metabolisma rādītāju kontrole;
- regulāras mērenas fiziskās aktivitātes;
- pietiekami daudz ūdens (vismaz 2 litri dienā);
- apgādājot organismu ar vitamīniem un minerālvielām.
1. tipa cukura diabēts nav ģenētiski pārnēsāts, tikai tendence uz to. Tāpēc profilakses metodes būs šādas:
- zīdīšana - vēlams to nepārtraukt līdz 1,5 gadiem;
- vīrusu slimību profilakse - gripa, iekaisis kakls, parotīts, masaliņas, vējbakas;
- stresa novēršana;
- pareizu uzturu.
Prognoze, ievērojot paškontroli un savlaicīgu ārstēšanu, ir labvēlīga.
Neuztveriet diabēta diagnozi kā nāves spriedumu. Pāreja uz veselīgu dzīvesveidu un pareizu uzturu ar mērenām fiziskām aktivitātēm ļauj sasniegt stabilu remisiju, pilnībā atceļot medikamentus.